Muzeja misija


Atklāt Latvijas skatuves mākslas vērtības visā attīstības gaitā, apliecinot teātra mākslas nozīmību Latvijas 19. - 21. gadsimta kultūrvēstures kontekstā. Akcentēt Eduarda Smiļģa izcilību latviešu teātra mākslā. Veidot krājumu, saglabāt, pētīt un popularizēt liecības par Latvijas skatuves mākslu.

EDUARDA SMIĻĢA MĀJA

ĒKA

Deviņpadsmitā gadsimta beigās Eduarda Smiļģa tēvs Jānis Smiļģis nopērk zemesgabalu Dorofejevkā (vēlāk - Dārtas, tagad Eduarda Smiļģa iela), 39. numurā, un ģimene pārceļas uz Āgenskalnu. Toreiz te bija lauki. Starp māju smilšu pakalnā, kas gan strauji tika apbūvēts, un Daugavu pletās pļava, kurā tecēja strauts, ganījās lopi, tālāk aiz tagadējās Nometņu ielas slējās priežu mežs.

Pirmā Smiļģu ģimenes apdzīvotā māja ir divu stāvu koka ēka, kādu Āgenskalnā nav mazums. Ar goda verandu uz ielas pusi un nelieliem ieejas vārtiņiem turpat blakus, bet ikdienas dzīve ritējusi sētas pusē.

Mazajam Eduardam pati svarīgākā mājas vieta ir baložu būda otrā stāva līmenī dārza pusē, kurā pavadītas neskaitāmas stundas. Zēnam patīk kopt un audzēt baložus, klausīties viņu dūkošanā vasaras pusdienlaika tveicē, vērot viņu lidojumu un atgriešanos mājās.

Vecā baložu būda uz tēva mājas jumta! Viņš te pavadījis daudzus jaukus brīžus. Svētdienās viņš uz jumta nosēd augu dienu – no rīta līdz vakaram. Agrīnās rudens un saulainās pavasara dienās viņš nekur tik labi nejūtas kā atkal uz mājas jumta. Savā nodabā, sapņiem un pārdomām nodevies, viņš te laimīgi pavada savas dienas. „Tur notika viss”, Smiļģis piebilst, atcerēdamies aizgājušos laikus. „Uz jumta pie baložiem sagatavoju savus skolas uzdevumus, te reizēm piekusis nosnaudos, te izlasīju visas savas mīļākās grāmatas. No šī jumta stundām ilgi varēju noraudzīties uz Rīgu, kas dunēja aiz Daugavas, uz veco baznīcu torņiem, pār kuriem mirdzēja saules izlietais zelts”.

Vēlāk pārbūvētajā mājā ieejas vējtverī griestus rotā baloža zīmējums – tās ir, gan atmiņas par bērnības aizraušanos, gan Svētā Gara simbols kristietībā.

IEMĪTNIEKI

Āgenskalnā dzīvo Smiļģu ģimene – tēvs Jānis Smiļģis, kas pēc apprecēšanās pametis karadienestu un kļuvis par rēķinvedi, māte Hedviga Smiļģe, meitas uzvārdā Reinfelde, pirmdzimtais Eduards, jaunākie bērni Jānis un Anna Marija Pēc Jāņa Smiļģa nāves atraitnei jādomā, kā dzīvot, kā audzināt un skolot jaunākos bērnus. Vecākais dēls Eduards, kas godprātīgi uzņēmies ģimenes gādnieka pienākumus, ir teātra sapņu pārņemts, drīz vien pamet labi atalgoto darbu fabrikā un kļūst par atzītu varoņlomu tēlotāju Jaunā Rīgas teātrī. Interese par skatuvi ir arī abiem jaunākajiem bērniem. Tik vai no mākslas varēs pārtikt? Ierasto dzīvi pilnībā pārmaina Pasaules karš. Jaunākais brālis Jānis kara gados pazūd bez vēsts, māsa Anna Marija, ko ģimenē dēvē par Anitu, nomirst gripas epidēmijā.

IECERE UN REALIZĒTĀJI

Divdesmitā gadsimta sākumā Smiļģu īpašumā nonāk ēka, ko arhitektam Konstantīnam Pēkšēnam pasūtījis kaimiņš Kārlis Valmans. Eduards Smiļģis iecer vērienīgu tās pārbūvi, un darbam izvēlas labākos no labākajiem meistariem. Viens no tiem ir arhitekts Ernests Štālbergs, tolaik Latvijas Arhitektu biedrības priekšsēdētājs, kura pazīstamākais veikums ir Latvijas Universitātes Lielās aulas un Brīvības pieminekļa risinājums. Ar Smiļģi sadarbība ir ilga, var pat teikt, ka tā sniedzas pāri abu mūža robežām – Štālbergs projektē arī Dailes teātra atjaunošanu pēc ugunsgrēka 1931. gadā, un Dailes teātra jaunās ēkas celtniecība ir Martas Staņas, Štālberga mācekles, projekts, kurš realizējas tad, kad ne Štālberga, ne Smiļģa vairs nav dzīvo vidū.

Mājai paredzētas arī slavenā mākslinieka Konstantīna Rončevska skulptūras. Smiļģa mājas celšanā iesaistīts arī mākslinieks Hermanis Grīnbergs, kurš mācījies Vācu amatniecības skolā tāpat kā Smiļģis un kura darbnīca arī atrodas Āgenskalnā. Kas tik netop darbīgā mākslinieka rokās – gan jaunās neatkarīgās Latvijas valsts simt rubļu naudaszīmes mets, gan Saeimas iekštelpu dekors un lepnā kinoteātra „Splendid Palace” krāšņums. Par Hermaņa Grīnberga mākslas lidojumu rakstnieks un mākslinieks Jānis Jaunsudrabiņš pajokojis: „Ja jums kādā jaukā dienā vajag dekorēt visu Latviju, tad nenobīstaties, bet ziņojiet dažas stundas iepriekš Grīnbergam”. Protams, ka tieši tādu mākslinieku vajag jaunceļamai Eduarda Smiļģa mājai!

Arī pats saimnieks zīmē un skaidro savas ieceres pieaicinātajiem meistariem, un drīz vien Pārdaugavā paceļas nams, kāda otra Rīgā nav. Vēlāk teātra pētnieki pie arhitektiem mēģinājuši noskaidrot, kā tad lai nosauc stilu, kādā celts Eduarda Smiļģa nams. Renesanse? Vai atsauces uz antīko pasauli? Reizēm no senām mājas interjera fotogrāfijām pamirkšķina gandrīz vai tāda kā ēģiptiska acs...

ZIEDU LAIKI

Tomēr cēlais nams nekad nav bijis līdz galam pabeigts. Darbu nepabeidza mākslinieks Hermanis Grīnbergs. Arvien jaunas un jaunas ieceres neļāva pielikt punktu celtniecības un iekārtošanas darbiem arī pašam Eduardam Smiļģim. Ko darīt, ja piepeši saimniekam nepieciešams vērties uz pasauli caur logu, apaļu kā kuģa iluminators? Caurumu sienā izcirst nav liela lieta... Teātris iemācījis, kā ar mazu naudiņu var panākt lielu efektu, un nama iekšpusē nez vai pats gudrais Zālamans spēja novilkt robežu starp īstu, sadzīvisku lietu un teātra dekorāciju. Kur ozolkoka paneļi, kur krāsots finieris? Nabadzības dēļ jau neiesim lepnumu zaudēt! Mājā tika ierīkota skatītāju zāle un skatuve. Ne reizi tajā netika risinājusies teātra izrāde publikai, bet tā bija darbnīca un reizē svētnīca Eduardam Smiļģim. Vēlāk Pēteris Pētersons lugā „Mirdzošais un tumši zilais” – tās varonī Daniēlā nepārprotami iezīmējas Eduarda Smiļģa mūža gājums – ieraksta himnu skatuvei, kādu būtu varējis uzburt pats Dailes teātra dibinātājs.

Tīri vai kauns pieminēt, ka krīzes gados māja nonāk arī zem ūtrupnieka āmura, bet tomēr neizskaidrojamā kārtā izglābjas. Tas gan zināms, ka mājā, kas drīzāk celta no sapņu vielas, ne prozaiskiem ķieģeļiem, bijuši visi meistara dzīves laikāpieejamie tehniskie jauninājumi, piemēram, tālrunis.

VIESULIS

Otrais pasaules karš kā iznīcinošs viesulis brāžas pāri mājai un tās iemītniekiem, aizraudams līdzi, aizslaucīdams nebūtībā Eduardam Smiļģim tuvos cilvēkus. Uzlidojumā cieš arī māja, iebrūk griesti. Postažu var parādīt attēlā, bet kā izteikt cilvēka izjūtas? Kara drupas var novākt, bet ko darīt cilvēkam? Dzīvot vēlreiz...

LAIKABIEDRU ATMIŅAS

ATJAUNOŠANA

Pēc Eduarda Smiļģa nāves viņa kādreiz lepnais nams ātri vien pārvērtās drupu kaudzē. Kad savu darbu bija paveikušas arī nejauši brīvē pasprukušas liesmu mēles, likās, ka nams kopā ar savu saimnieku aizgājis mūžībā. Un tomēr ar Latvijas PSR Teātra biedrības atbalstu nams tika atjaunots, pareizāk, uzcelts no jauna pēc arhitekta I.Stukmaņa projekta. Eduards Smiļģis bija izteicis vēlmi, lai mājā pēc viņa aiziešanas tiktu iekārtots teātra muzejs. Šo uzdevumu piepildīt uzņēmās toreizējais Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs ar direktoru Voldemāru Kalpiņu priekšgalā. 1974. gada 16. augustā notika svinīga atslēgu nodošana muzejam, un šajā dienā, pavisam neparastā laikā, Eduarda Smiļģa dārzā uzziedēja ābele. Sens ticējums vēsta, ka ābeles ziedēšana rudenī nesot saimniekam īpašu veiksmi.

Teātra muzeja iekārtošanā kā konsultants tika pieaicināts mākslinieks Ģirts Vilks, ar kuru Eduards Smiļģis sadarbojies Dailes teātrī, un tapa vitrāžu skices zāles logiem, kuras tomēr īstenotas netika. Jaunuzceltā nama zāles krāšņākais rotājums ir griesti, kurus rotā arī jauni oriģināli gleznojumi, kuros mākslinieki Indulis Zariņš, Aleksandrs Stankevičs un Jānis Osis izmantojuši Raiņa lugu „Uguns un nakts”, „Pūt, vējiņi!” un „Spēlēju, dancoju” tēmas, Rita Valnere iedzīvinājusi Šekspīra lugām raksturīgo renesanses oriģinālo laikmetu, bet Edgars Iltners zāles griestu centrā gleznojis trīs grācijas, un šis gleznojums, šķiet, ir vistuvāks kādreizējiem Eduarda Smiļģa sapņiem, jo režisors māksliniekam Hermanim Grīnbergam savulaik bija pasūtījis kompozīciju ar grieķu mūzām un renesanses laika commedia dell’arte maskām.

Teātra muzeja ekspozīciju iekārtoja mākslinieki Rasma Stukmane un Jānis Pipurs, un 1976. gada 23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, jaunizveidotais Teātra muzejs pirmo reizi uzņēma apmeklētājus. Pirmajā stāvā bija ekspozīcija par latviešu teātra sākumu, otrajā stāvā – Smiļģa zāle un kabinets, ekspozīcija par Dailes teātri, Nacionālo teātri, Rīgas Krievu teātri u.c. laikā no 1920.-1940. gadiem. Trešajā stāvā bija iekārtots Alfreda Amtmaņa-Briedīša memoriālais stūrītis un ekspozīcija par teātru darbību pēc kara.

1986. gada 23. novembrī Teātra muzejs atzīmēja Eduarda Smiļģa simtgadi ar plašu izstādi par Dailes teātra dibinātāja radošo mūžu un atklāja ekspozīcijas otro kārtu, kura bija veltīta Operas un baleta teātrim, Liepājas un Valmieras, kā arī Operetes, Jaunatnes un Leļļu teātriem.

Teātra muzeja ekspozīciju šobrīd veido 1976. gadā atklātā ekspozīcija par latviešu teātra pirmsākumiem un 2019. gada 26. februārī atklātā ekspozīcija par Latvijas Nacionālo teātri pirmajā stāvā, 2021. gada 21. jūnijā ekspozīcija par Dailes teātri otrajā un trešajā stāvā, kā arī E. Smiļģa darba kabinets un zāle otrajā stāvā. Muzeja tuvāko gadu plānos ir jaunu ekspozīciju izveide, kas rādītu pilnvērtīgu latviešu teātra vēstures gaitu līdz pat mūsdienām. Tuvākā jaunā ekspozīzija gaidāma 2023. gadā, kura būs veltīta Valmieras teātra simtgadei.

KOLEKCIJA UN TĀS VĒSTURE

Latviešu teātra vēstures materiāli sākotnēji tika vākti Rīgas Latviešu biedrībā. 1924. gada 25. novembrī, Latvju teātra kongresa sanākšanas dienā, Rīgas pilī tika atklāta latviešu teātra vēsturei veltīta izstāde, kuru bija organizējis Hermanis Kaupiņš. Tieši viņa vadībā Teātra biedrības paspārnē 1931. gadā Avotu ielā 34 tika izveidots Teātra muzejs. Pēc K. Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā muzeju kā sociāldemokrātiem piederošu slēdza. 1936. gadā Teātra biedrības vēstures materiālu krājums tika apvienots ar Skolotāju savienības krājumu, izveidojot Rakstniecības un teātra muzeju, kurā glabājās rakstniecības, teātra un mūzikas kolekcijas. 2. pasaules kara laikā muzejs vairākkārt tika reorganizēts, bet pēc kara teātra vēstures materiāli nonāca Latvijas PSR Vēstures muzeja krājumā. 1964. gadā pēc Voldemāra Kalpiņa iniciatīvas teātra vēstures kolekcija tika nodota Raiņa Valsts Literatūras muzejam, kuru pārveidoja par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju (turpmāk – RLMVM). Kopš šī brīža rakstniecības, teātra un mūzikas vēstures kolekcijas tiek glabātas vienkopus. 1974. gadā Latvijas PSR Teātra biedrība nodeva muzeja rīcībā atjaunoto Eduarda Smiļģa māju pastāvīga Teātra muzeja izveidei, kuru atklāja 1976. gada 23. novembrī. 2001. gadā RLMVM tika pārsaukts par Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeju. 2009. gadā pēc muzeja reorganizācijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs kļuva par Latvijas Kultūras akadēmijas struktūrvienību. Teātra muzejam piederošās teātra vēstures kolekcijas uz noslēgtā līguma pamata tiek glabātas Rakstniecības un mūzikas muzeja Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē.

Muzeja kolekcijās glabājas vairāki tūkstoši dažādu priekšmetu un piemiņas lietu, teātra kostīmu un rekvizītu, fotoattēlu, rokrakstu, dokumentu, programmu, afišu, eksemplāru, mākslas darbu u.c. ar latviešu teātra vēsturi un personībām saistītu materiālu. Krājumā glabājas virkne teātru kolekcijas, aktieru, režisoru, teātra zinātnieku, kritiķu, vēsturnieku un citu ar teātra nozari saistīto personību arhīvi, kas aptver laika periodu no teātra pirmsākumiem Latvijā līdz pat mūsdienām. Kolekcijas nepārtraukti tiek papildinātas ar jauniem materiāliem, kuri pārsvarā tiek iegūti dāvinājumu ceļā no teātra nozares pārstāvjiem vai viņu mantiniekiem.

5 pastāvīgās ekspozīcijas

Pastāstīs par latviešu teātra pirmsākumiem, Latvijas Nacionālā teātra vēsturi
un Eduarda Smiļģa daiļradi un personību

 
 
BUY NOW