Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā 2.jūnijā, latviešu teātra 154. dzimšanas dienā LTDS iedibināto - aktiera, režisora un pirmā latviešu skatuves mākslas pedagoga Jēkaba Dubura balvu saņēma profesore, režisore Māra Ķimele.

---

In Memoriam

Ausma Kantāne

10.11.1941 – 29.05.2022

29. maija rīts atnācis ar sēru vēsti – naktī mūžībā devusies izcilā aktrise Ausma Kantāne (1941-2022). Liela, azartiska, temperamentīga uguns ir apdzisusi.
Vēl novembrī sveicām aktrisi 80. dzimšanas dienā, apspriedām ieceri par jubilejas izstādes veidošanu un kādu nelielu tai veltītu pasākumu.
Ausma Kantāne bija plašas amplitūdas aktrise, spējot radīt gan smalkas, psiholoģiski niansētas, gan dziļi garīgas, gan ekscentriskas, groteski spilgtas varones.
Dailes teātrī Ausma Kantāne nonāca 1963. gadā ar Eduarda Smiļģa svētību. Smiļģim Kantāne teātrī vajadzīga, jo viņai bija “pagraba balss”, bet visām pārējām aktrisēm “bēniņu balsis”. Smiļģa vadībā viņa nospēlē, piemēram, Anitru H. Ibsena “Pērs Gints” (1963). Bet tie ir Smiļģa norieta gadi. A. Kantāne kļuva par Pētera Pētersona aktrisi, spēlējot Spīdolu Raiņa “Uguns un nakts” (1965), Pastnieci-Biļešu kontrolieri-Gleznu sargātāju I. Ziedoņa “Motocikls” (1967), Aglaju F. Dostojevska “Idiots” (1969) un pēc vairākiem gadiem iemiesojot Danu – teātra skatuvi P. Pētersona “Mirdzošais un tumši zilais” (1987). Viņa burtiski izauga no plakanās dēļu grīdas un kļuva par vitālu, mīlošu sievieti. Mākslinieka vienīgā mīlas objekta materializāciju. Metamorfoze. Pētersons Ausmu vēlāk nosauks par "tūkstošveidi". Vairākas teātra vēsturē nozīmīgas lomas Ausma Kantāne radījusi Arnolda Liniņa "zelta fonda" izrādēs, kā Ilzi R. Blaumaņa “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973), lēdiju Annu V. Šekspīra “Ričards III” (1972). Tad Aktrises Augstā dziesma - Agnese Henrika Ibsena "Brands" inscenējumā (1975). Ausmas Agnese bija Personība ar milzīgu iekšējo spēku. Skaista, bet askētiska. Spēcīga, bet ārkārtīgi sievišķīga. Ausmas Kantānes Agnese paceļas pāri sev, skaidri apzinādamās, ka tālāk ir tikai nāve. Viņai ir jāziedojas. Bez Agneses tālāk nav ceļa arī Brandam. Agnese kā augšupvirzošais spēks. Un vienalga, ka tālāk ir nāve. "Tur es sevi apbrīnoju!". Tā par sevi Marijas lomā P. Nādaša "Satikšanās" iestudējumā A. Liniņa režijā (1989) teikusi Ausma. Nežēlīgs un traģiska dramatisma pilns psihoanalīzes seanss. Augstu A. Kantāne vērtējusi darbu ar režisoru Arkādiju Kacu, kura režijās tapusi Anna Fjodorovna M. Gorkija “Barbari” (1974) un Poļina Karpovna Kricka I. Gončarova “Krauja” (1982). Virtuozitātes virsotnes aktrise sasniegusi Annas lomā Ā. Kērtesa "Atraitnēs" (1979). Kārļa Auškāpa izrādēs viņa ir Alīse A. Strindberga “Nāves deja” (1987), Letisa P. Šefera “Letisa un mīlašķis” (1991). Šajā lomā it kā savienojās visu aktrises iepriekšējo varoņu garīgā vitalitāte, kas izpaudās pāri plūstošā artistiskumā. Letisa bija kā atbrīvošanās. Iekšēja un ārēja noskaidrošanās. 1994. gadā tapa aktrises monoizrāde – Vizmas Belševicas dzejas kompozīcija “Visi koki Dieva doti”, kas kļuva par Notikumu teātra dzīvē. "Viņa, bez šaubām, spēj notēlot priedi, taču ne jau nu vienu no daudzajām, bet tieši to vienīgo, piemēram, Raiņa. Koku viņa arī nospēlēja. Koku dzejas mežā. A. Kantāne šajā uzvedumā iemanījās būt gan koks, gan cilvēks, kuram, cauri mežam ejot, jājūt "laba spītība, zaļoksna noturība. Spēja pastāvēt. Būt"." (M. Svarinska) Vēl viena metamorfoze. Aktiera augstākā pilotāža. Pērnā gada rudens sākumā gandrīz 20 gadus pēc aiziešanas no Dailes teātra A. Kantāne atgriezās uz skatuves koncertciklā "Dailes kanons. Kantāne. Ķuzule-Skrastiņa. Pauls.", atsaucot atmiņā nu jau leģendāro "Visi koki Dieva doti" uzvedumu. Tās bija jaunas kvalitātes, kuras atklāja Ausma. Brīvība, gaišums, tīrība. "Par saknēm būt. Un ziedus neapskaust."
Ausmas Kantānes vitalitāte, aizrautība, garīgais spēks, talants un skatuviskais diapazons paliek mums kā sava veida etalons mūžīgi meklējoša mākslinieka dzīvei.

---